derogo

See also: derogó and derogò

Italian

Verb

derogo

first-person singular present indicative of derogare

Latin

Etymology

From dē- (“of; from, away from”) +‎ rogō (“ask; request”).

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): /ˈdeː.ro.ɡoː/, [ˈd̪eːrɔɡoː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈde.ro.ɡo/, [ˈd̪ɛːroɡo]

Verb

dērogō (present infinitive dērogāre, perfect active dērogāvī, supine dērogātum); first conjugation

to take away, diminish, remove, withdraw, (with dative) detract from
(with dative) to disparage, dishonor or dishonour
(law) to repeal part of a law; restrict or modify part of a law

Conjugation

Conjugation of dērogō (first conjugation)

indicative		singular				plural
indicative		first	second		third	first	second		third
active	present	dērogō	dērogās		dērogat	dērogāmus	dērogātis		dērogant
	imperfect	dērogābam	dērogābās		dērogābat	dērogābāmus	dērogābātis		dērogābant
	future	dērogābō	dērogābis		dērogābit	dērogābimus	dērogābitis		dērogābunt
	perfect	dērogāvī	dērogāvistī		dērogāvit	dērogāvimus	dērogāvistis		dērogāvērunt, dērogāvēre
	pluperfect	dērogāveram	dērogāverās		dērogāverat	dērogāverāmus	dērogāverātis		dērogāverant
	future perfect	dērogāverō	dērogāveris		dērogāverit	dērogāverimus	dērogāveritis		dērogāverint
passive	present	dērogor	dērogāris, dērogāre		dērogātur	dērogāmur	dērogāminī		dērogantur
	imperfect	dērogābar	dērogābāris, dērogābāre		dērogābātur	dērogābāmur	dērogābāminī		dērogābantur
	future	dērogābor	dērogāberis, dērogābere		dērogābitur	dērogābimur	dērogābiminī		dērogābuntur
	perfect	dērogātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dērogātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dērogātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular				plural
subjunctive		first	second		third	first	second		third
active	present	dērogem	dērogēs		dēroget	dērogēmus	dērogētis		dērogent
	imperfect	dērogārem	dērogārēs		dērogāret	dērogārēmus	dērogārētis		dērogārent
	perfect	dērogāverim	dērogāverīs		dērogāverit	dērogāverīmus	dērogāverītis		dērogāverint
	pluperfect	dērogāvissem	dērogāvissēs		dērogāvisset	dērogāvissēmus	dērogāvissētis		dērogāvissent
passive	present	dēroger	dērogēris, dērogēre		dērogētur	dērogēmur	dērogēminī		dērogentur
	imperfect	dērogārer	dērogārēris, dērogārēre		dērogārētur	dērogārēmur	dērogārēminī		dērogārentur
	perfect	dērogātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dērogātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular				plural
imperative		first	second		third	first	second		third
active	present	—	dērogā		—	—	dērogāte		—
active	future	—	dērogātō		dērogātō	—	dērogātōte		dērogantō
passive	present	—	dērogāre		—	—	dērogāminī		—
passive	future	—	dērogātor		dērogātor	—	—		dērogantor
non-finite forms		infinitive				participle
non-finite forms		active		passive		active		passive
present		dērogāre		dērogārī		dērogāns		—
future		dērogātūrum esse		dērogātum īrī		dērogātūrus		dērogandus
perfect		dērogāvisse		dērogātum esse		—		dērogātus
future perfect		—		dērogātum fore		—		—
perfect potential		dērogātūrum fuisse		—		—		—
verbal nouns		gerund					supine
		genitive	dative		accusative	ablative	accusative		ablative
		dērogandī	dērogandō		dērogandum	dērogandō	dērogātum		dērogātū

Derived terms

Related terms

Descendants

→ English: derogate
→ French: déroger
→ Italian: derogare
→ Portuguese: derrogar
→ Romanian: deroga
→ Spanish: derogar

References

“derogo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
“derogo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
derogo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book‎^[1], London: Macmillan and Co.
- to rob a person of his credit: fidem abrogare, derogare alicui
- to rob a person of his credit: fidem derogare alicui

Spanish

Verb

derogo

first-person singular present indicative of derogar