latratus

Latin

Etymology 1

Perfect passive participle of lātrō (“to bark”).

Participle

lātrātus (feminine lātrāta, neuter lātrātum); first/second-declension participle

1. barked, roared, having been barked.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	lātrātus	lātrāta	lātrātum		lātrātī	lātrātae	lātrāta
genitive	lātrātī	lātrātae	lātrātī		lātrātōrum	lātrātārum	lātrātōrum
dative	lātrātō	lātrātae	lātrātō		lātrātīs
accusative	lātrātum	lātrātam	lātrātum		lātrātōs	lātrātās	lātrāta
ablative	lātrātō	lātrātā	lātrātō		lātrātīs
vocative	lātrāte	lātrāta	lātrātum		lātrātī	lātrātae	lātrāta

Etymology 2

From lātrō (“to bark”) +‎ -tus (action noun forming suffix).

Noun

lātrātus m (genitive lātrātūs); fourth declension

1. barking, bark

Declension

Fourth-declension noun.

	singular	plural
nominative	lātrātus	lātrātūs
genitive	lātrātūs	lātrātuum
dative	lātrātuī	lātrātibus
accusative	lātrātum	lātrātūs
ablative	lātrātū	lātrātibus
vocative	lātrātus	lātrātūs

References

• “latratus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “latratus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• latratus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.