klengia

Old Swedish

Etymology

From Old Norse klengja, from Proto-Germanic *klangijaną.

Verb

klengia

1. to cling; hold tight
2. to clamber

Conjugation

Conjugation of klēngia (weak)

	present				past
infinitive	klēngia				—
participle	klēngiandi, klēngiande				klēngþer
active voice	indicative	subjunctive	imperative		indicative	subjunctive
iæk	klēngir	klēngi, klēnge	—		klēngþi, klēngþe	klēngþi, klēngþe
þū	klēngir	klēngi, klēnge	klēng		klēngþi, klēngþe	klēngþi, klēngþe
han	klēngir	klēngi, klēnge	—		klēngþi, klēngþe	klēngþi, klēngþe
vīr	klēngium, klēngiom	klēngium, klēngiom	klēngium, klēngiom		klēngþum, klēngþom	klēngþum, klēngþom
īr	klēngin	klēngin	klēngin		klēngþin	klēngþin
þēr	klēngia	klēngin	—		klēngþu, klēngþo	klēngþin
mediopassive voice	indicative	subjunctive	imperative		indicative	subjunctive
iæk	klēngis	klēngis, klēnges	—		klēngþis, klēngþes	klēngþis, klēngþes
þū	klēngis	klēngis, klēnges	—		klēngþis, klēngþes	klēngþis, klēngþes
han	klēngis	klēngis, klēnges	—		klēngþis, klēngþes	klēngþis, klēngþes
vīr	klēngiums, klēngioms	klēngiums, klēngioms	—		klēngþums, klēngþoms	klēngþums, klēngþoms
īr	klēngins	klēngins	—		klēngþins	klēngþins
þēr	klēngias	klēngins	—		klēngþus, klēngþos	klēngþins

Descendants

• Swedish: klänga