induro

See also: indurò

Italian

Verb

induro

1. first-person singular present indicative of indurare

Anagrams

• diurno, durino, duroni, udiron

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *h₁en-

Proto-Indo-European *h₁én

Proto-Italic *en

Old Latin en

Latin in

Latin in-

Proto-Italic *dūros

Latin dūrūs

Proto-Indo-European *-éh₂

Proto-Indo-European *-yéti

Proto-Indo-European *-eh₂yéti

Proto-Italic *-āō

Latin -ō

Latin dūrō

Latin indūrō

From in- +‎ dūrō (“harden, endure”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /inˈduː.roː/, [ɪn̪ˈd̪uːroː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /inˈdu.ro/, [in̪ˈd̪uːro]

Verb

indūrō (present infinitive indūrāre, perfect active indūrāvī, supine indūrātum); first conjugation

1. (poetic) to make or become hard; harden

Conjugation

Conjugation of indūrō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	indūrō	indūrās	indūrat	indūrāmus	indūrātis	indūrant
	imperfect	indūrābam	indūrābās	indūrābat	indūrābāmus	indūrābātis	indūrābant
	future	indūrābō	indūrābis	indūrābit	indūrābimus	indūrābitis	indūrābunt
	perfect	indūrāvī	indūrāvistī	indūrāvit	indūrāvimus	indūrāvistis	indūrāvērunt, indūrāvēre
	pluperfect	indūrāveram	indūrāverās	indūrāverat	indūrāverāmus	indūrāverātis	indūrāverant
	future perfect	indūrāverō	indūrāveris	indūrāverit	indūrāverimus	indūrāveritis	indūrāverint
passive	present	indūror	indūrāris, indūrāre	indūrātur	indūrāmur	indūrāminī	indūrantur
	imperfect	indūrābar	indūrābāris, indūrābāre	indūrābātur	indūrābāmur	indūrābāminī	indūrābantur
	future	indūrābor	indūrāberis, indūrābere	indūrābitur	indūrābimur	indūrābiminī	indūrābuntur
	perfect	indūrātus + present active indicative of sum
	pluperfect	indūrātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	indūrātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	indūrem	indūrēs	indūret	indūrēmus	indūrētis	indūrent
	imperfect	indūrārem	indūrārēs	indūrāret	indūrārēmus	indūrārētis	indūrārent
	perfect	indūrāverim	indūrāverīs	indūrāverit	indūrāverīmus	indūrāverītis	indūrāverint
	pluperfect	indūrāvissem	indūrāvissēs	indūrāvisset	indūrāvissēmus	indūrāvissētis	indūrāvissent
passive	present	indūrer	indūrēris, indūrēre	indūrētur	indūrēmur	indūrēminī	indūrentur
	imperfect	indūrārer	indūrārēris, indūrārēre	indūrārētur	indūrārēmur	indūrārēminī	indūrārentur
	perfect	indūrātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	indūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	indūrā	—	—	indūrāte	—
	future	—	indūrātō	indūrātō	—	indūrātōte	indūrantō
passive	present	—	indūrāre	—	—	indūrāminī	—
	future	—	indūrātor	indūrātor	—	—	indūrantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		indūrāre	indūrāvisse	indūrātūrum esse	indūrārī	indūrātum esse	indūrātum īrī
participles		indūrāns	—	indūrātūrus	—	indūrātus	indūrandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		indūrandī	indūrandō	indūrandum	indūrandō	indūrātum	indūrātū

Derived terms

• indūrātus
• indūrēscō

Related terms

• dūrābilis
• dūrē
• dūrēscō
• dūritās
• dūriter
• dūritia
• dūrō
• dūrus

Descendants

• Catalan: endurar
• English: endure, indurate
• French: endurer
• Italian: indurare
• Portuguese: endurar
• Romanian: îndura, îndurare
• Sicilian: nnuriri
• Spanish: endurar

References

• “induro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “induro”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• induro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.