vesanio

Latin

Alternative forms

• vaesāniō

Etymology

From vēsānus (“mad, insane”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /u̯eːˈsaː.ni.oː/, [u̯eːˈs̠äːnioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /veˈsa.ni.o/, [veˈs̬äːnio]

Verb

vēsāniō (present infinitive vēsānīre); fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stems

1. to rave, rage, be insane, be in a frenzy or rage

Conjugation

   Conjugation of vēsāniō (fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stems)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	vēsāniō		vēsānīs		vēsānit		vēsānīmus		vēsānītis		vēsāniunt
	imperfect	vēsāniēbam		vēsāniēbās		vēsāniēbat		vēsāniēbāmus		vēsāniēbātis		vēsāniēbant
	future	vēsāniam		vēsāniēs		vēsāniet		vēsāniēmus		vēsāniētis		vēsānient
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	vēsāniam		vēsāniās		vēsāniat		vēsāniāmus		vēsāniātis		vēsāniant
	imperfect	vēsānīrem		vēsānīrēs		vēsānīret		vēsānīrēmus		vēsānīrētis		vēsānīrent
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		vēsānī		—		—		vēsānīte		—
	future	—		vēsānītō		vēsānītō		—		vēsānītōte		vēsāniuntō
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		vēsānīre			—			vēsāniēns			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		vēsāniendī		vēsāniendō		vēsāniendum		vēsāniendō		—		—

Related terms

• vēsānia
• vēsānus

References

• “vesanio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• vesanio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.