vesanio

Latin

Alternative forms

• vaesāniō

Etymology

From vēsānus (“mad, insane”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /u̯eːˈsaː.ni.oː/, [u̯eːˈs̠äːnioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /veˈsa.ni.o/, [veˈs̬äːnio]

Verb

vēsāniō (present infinitive vēsānīre); fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stem

1. to rave, rage, be insane, be in a frenzy or rage

Conjugation

   Conjugation of vēsāniō (fourth conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	vēsāniō	vēsānīs	vēsānit	vēsānīmus	vēsānītis	vēsāniunt
	imperfect	vēsāniēbam	vēsāniēbās	vēsāniēbat	vēsāniēbāmus	vēsāniēbātis	vēsāniēbant
	future	vēsāniam	vēsāniēs	vēsāniet	vēsāniēmus	vēsāniētis	vēsānient
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	vēsāniam	vēsāniās	vēsāniat	vēsāniāmus	vēsāniātis	vēsāniant
imperfect	vēsānīrem	vēsānīrēs	vēsānīret	vēsānīrēmus	vēsānīrētis	vēsānīrent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	vēsānī	—	—	vēsānīte	—
	future	—	vēsānītō	vēsānītō	—	vēsānītōte	vēsāniuntō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		vēsānīre	—	—	—	—	—
participles		vēsāniēns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		vēsāniendī	vēsāniendō	vēsāniendum	vēsāniendō	—	—

Related terms

• vēsānia
• vēsānus

References

• “vesanio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• vesanio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.