sputo

See also: sputò

Ido

Noun

sputo (plural sputi)

1. sputation, spit

Derived terms

• sputar

Italian

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈspu.to/
• Rhymes: -uto
• Hyphenation: spù‧to

Etymology 1

From Latin spūtum.

Noun

sputo m (plural sputi)

1. spittle, spit, sputum

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Verb

sputo

1. first-person singular present indicative of sputare

Latin

Etymology

Frequentative verb of spuō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈspuː.toː/, [ˈs̠puːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈspu.to/, [ˈspuːt̪o]

Verb

spūtō (present infinitive spūtāre, perfect active spūtāvī, supine spūtātum); first conjugation

1. to spit, to spit out

Usage notes

The perfect and supine forms are unattested in Classical Latin texts. These forms are assumed to be regular in most dictionaries.

Conjugation

   Conjugation of spūtō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	spūtō		spūtās		spūtat		spūtāmus		spūtātis		spūtant
	imperfect	spūtābam		spūtābās		spūtābat		spūtābāmus		spūtābātis		spūtābant
	future	spūtābō		spūtābis		spūtābit		spūtābimus		spūtābitis		spūtābunt
	perfect	spūtāvī		spūtāvistī		spūtāvit		spūtāvimus		spūtāvistis		spūtāvērunt, spūtāvēre
	pluperfect	spūtāveram		spūtāverās		spūtāverat		spūtāverāmus		spūtāverātis		spūtāverant
	future perfect	spūtāverō		spūtāveris		spūtāverit		spūtāverimus		spūtāveritis		spūtāverint
passive	present	spūtor		spūtāris, spūtāre		spūtātur		spūtāmur		spūtāminī		spūtantur
	imperfect	spūtābar		spūtābāris, spūtābāre		spūtābātur		spūtābāmur		spūtābāminī		spūtābantur
	future	spūtābor		spūtāberis, spūtābere		spūtābitur		spūtābimur		spūtābiminī		spūtābuntur
	perfect	spūtātus + present active indicative of sum
	pluperfect	spūtātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	spūtātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	spūtem		spūtēs		spūtet		spūtēmus		spūtētis		spūtent
	imperfect	spūtārem		spūtārēs		spūtāret		spūtārēmus		spūtārētis		spūtārent
	perfect	spūtāverim		spūtāverīs		spūtāverit		spūtāverīmus		spūtāverītis		spūtāverint
	pluperfect	spūtāvissem		spūtāvissēs		spūtāvisset		spūtāvissēmus		spūtāvissētis		spūtāvissent
passive	present	spūter		spūtēris, spūtēre		spūtētur		spūtēmur		spūtēminī		spūtentur
	imperfect	spūtārer		spūtārēris, spūtārēre		spūtārētur		spūtārēmur		spūtārēminī		spūtārentur
	perfect	spūtātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	spūtātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		spūtā		—		—		spūtāte		—
	future	—		spūtātō		spūtātō		—		spūtātōte		spūtantō
passive	present	—		spūtāre		—		—		spūtāminī		—
	future	—		spūtātor		spūtātor		—		—		spūtantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		spūtāre			spūtārī			spūtāns			—
future		spūtātūrum esse			spūtātum īrī			spūtātūrus			spūtandus
perfect		spūtāvisse			spūtātum esse			—			spūtātus
future perfect		—			spūtātum fore			—			—
perfect potential		spūtātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		spūtandī		spūtandō		spūtandum		spūtandō		spūtātum		spūtātū

Derived terms

• conspūtō
• inspūtō
• spūtāmen
• spūtāmentum
• spūtātilicus
• spūtātor

Descendants

Descendants

• Corsican: stuppà
• Friulian: spudâ
• Galician: esputar
• Italian: sputare
• Ligurian: spuâ
• Portuguese: esputar
• Sicilian: sputari
• Sardinian:

  Campidanese: spudai, ispudai

  Nuorese: ispudare

• Spanish: esputar
• Venetan: spuar

References

• “sputo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “sputo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• sputo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.