snidan

Old High German

Etymology

From Proto-West Germanic *snīþan, from Proto-Germanic *snīþaną, from Proto-Indo-European *sneyt-. Cognate with Old Dutch snīthan, Old Saxon snīthan, Old Frisian snītha, Old English snīþan, Old Norse sníða, Gothic 𐍃𐌽𐌴𐌹𐌸𐌰𐌽 (sneiþan).

Verb

snīdan

1. to cut, to snithe

Conjugation

Conjugation of snīdan (strong class 1)

infinitive	snīdan
indicative	present	past
1st person singular	snīdu, snīdo	sneid
2nd person singular	snīdis, snīdist	sniti
3rd person singular	snīdit	sneid
1st person plural	snīdem, snīdemēs	snitum, snitumēs
2nd person plural	snīdet	snitut
3rd person plural	snīdant	snitun
subjunctive	present	past
1st person singular	snīde	sniti
2nd person singular	snīdēs, snīdēst	snitīs, snitīst
3rd person singular	snīde	sniti
1st person plural	snīdēm, snīdemēs	snitīm, snitīmēs
2nd person plural	snīdēt	snitīt
3rd person plural	snīdēn	snitīn
imperative	present
singular	snīd
plural	snīdet
participle	present	past
	snīdanti	gisnitan

Descendants

• Middle High German: snîden
  • German: schneiden