resaluto

Latin

Etymology

From re- +‎ saluto.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /re.saˈluː.toː/, [rɛs̠äˈɫ̪uːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /re.saˈlu.to/, [res̬äˈluːt̪o]

Verb

resalūtō (present infinitive resalūtāre, perfect active resalūtāvī, supine resalūtātum); first conjugation

1. to greet, salute in return

Conjugation

   Conjugation of resalūtō (first conjugation)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	resalūtō	resalūtās	resalūtat	resalūtāmus	resalūtātis	resalūtant
	imperfect	resalūtābam	resalūtābās	resalūtābat	resalūtābāmus	resalūtābātis	resalūtābant
	future	resalūtābō	resalūtābis	resalūtābit	resalūtābimus	resalūtābitis	resalūtābunt
	perfect	resalūtāvī	resalūtāvistī	resalūtāvit	resalūtāvimus	resalūtāvistis	resalūtāvērunt, resalūtāvēre
	pluperfect	resalūtāveram	resalūtāverās	resalūtāverat	resalūtāverāmus	resalūtāverātis	resalūtāverant
	future perfect	resalūtāverō	resalūtāveris	resalūtāverit	resalūtāverimus	resalūtāveritis	resalūtāverint
passive	present	resalūtor	resalūtāris, resalūtāre	resalūtātur	resalūtāmur	resalūtāminī	resalūtantur
	imperfect	resalūtābar	resalūtābāris, resalūtābāre	resalūtābātur	resalūtābāmur	resalūtābāminī	resalūtābantur
	future	resalūtābor	resalūtāberis, resalūtābere	resalūtābitur	resalūtābimur	resalūtābiminī	resalūtābuntur
	perfect	resalūtātus + present active indicative of sum
	pluperfect	resalūtātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	resalūtātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	resalūtem	resalūtēs	resalūtet	resalūtēmus	resalūtētis	resalūtent
	imperfect	resalūtārem	resalūtārēs	resalūtāret	resalūtārēmus	resalūtārētis	resalūtārent
	perfect	resalūtāverim	resalūtāverīs	resalūtāverit	resalūtāverīmus	resalūtāverītis	resalūtāverint
	pluperfect	resalūtāvissem	resalūtāvissēs	resalūtāvisset	resalūtāvissēmus	resalūtāvissētis	resalūtāvissent
passive	present	resalūter	resalūtēris, resalūtēre	resalūtētur	resalūtēmur	resalūtēminī	resalūtentur
	imperfect	resalūtārer	resalūtārēris, resalūtārēre	resalūtārētur	resalūtārēmur	resalūtārēminī	resalūtārentur
	perfect	resalūtātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	resalūtātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	resalūtā	—	—	resalūtāte	—
	future	—	resalūtātō	resalūtātō	—	resalūtātōte	resalūtantō
passive	present	—	resalūtāre	—	—	resalūtāminī	—
	future	—	resalūtātor	resalūtātor	—	—	resalūtantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		resalūtāre	resalūtāvisse	resalūtātūrum esse	resalūtārī	resalūtātum esse	resalūtātum īrī
participles		resalūtāns	—	resalūtātūrus	—	resalūtātus	resalūtandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		resalūtandī	resalūtandō	resalūtandum	resalūtandō	resalūtātum	resalūtātū

References

• “resaluto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “resaluto”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• resaluto in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.