reinvito

Latin

Etymology

From re- +‎ invito.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /re.inˈu̯iː.toː/, [reɪnˈu̯iːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /re.inˈvi.to/, [reiɱˈviːt̪o]

Verb

reinvītō (present infinitive reinvītāre, perfect active reinvītāvī, supine reinvītātum); first conjugation

1. to invite again, or in return

Conjugation

   Conjugation of reinvītō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	reinvītō		reinvītās		reinvītat		reinvītāmus		reinvītātis		reinvītant
	imperfect	reinvītābam		reinvītābās		reinvītābat		reinvītābāmus		reinvītābātis		reinvītābant
	future	reinvītābō		reinvītābis		reinvītābit		reinvītābimus		reinvītābitis		reinvītābunt
	perfect	reinvītāvī		reinvītāvistī		reinvītāvit		reinvītāvimus		reinvītāvistis		reinvītāvēre, reinvītāvērunt
	pluperfect	reinvītāveram		reinvītāverās		reinvītāverat		reinvītāverāmus		reinvītāverātis		reinvītāverant
	future perfect	reinvītāverō		reinvītāveris		reinvītāverit		reinvītāverimus		reinvītāveritis		reinvītāverint
passive	present	reinvītor		reinvītāre, reinvītāris		reinvītātur		reinvītāmur		reinvītāminī		reinvītantur
	imperfect	reinvītābar		reinvītābāre, reinvītābāris		reinvītābātur		reinvītābāmur		reinvītābāminī		reinvītābantur
	future	reinvītābor		reinvītābere, reinvītāberis		reinvītābitur		reinvītābimur		reinvītābiminī		reinvītābuntur
	perfect	reinvītātus + present active indicative of sum
	pluperfect	reinvītātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	reinvītātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	reinvītem		reinvītēs		reinvītet		reinvītēmus		reinvītētis		reinvītent
	imperfect	reinvītārem		reinvītārēs		reinvītāret		reinvītārēmus		reinvītārētis		reinvītārent
	perfect	reinvītāverim		reinvītāverīs		reinvītāverit		reinvītāverīmus		reinvītāverītis		reinvītāverint
	pluperfect	reinvītāvissem		reinvītāvissēs		reinvītāvisset		reinvītāvissēmus		reinvītāvissētis		reinvītāvissent
passive	present	reinvīter		reinvītēre, reinvītēris		reinvītētur		reinvītēmur		reinvītēminī		reinvītentur
	imperfect	reinvītārer		reinvītārēre, reinvītārēris		reinvītārētur		reinvītārēmur		reinvītārēminī		reinvītārentur
	perfect	reinvītātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	reinvītātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		reinvītā		—		—		reinvītāte		—
	future	—		reinvītātō		reinvītātō		—		reinvītātōte		reinvītantō
passive	present	—		reinvītāre		—		—		reinvītāminī		—
	future	—		reinvītātor		reinvītātor		—		—		reinvītantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		reinvītāre			reinvītārī			reinvītāns			—
future		reinvītātūrum esse			reinvītātum īrī			reinvītātūrus			reinvītandus
perfect		reinvītāvisse			reinvītātum esse			—			reinvītātus
future perfect		—			reinvītātum fore			—			—
perfect potential		reinvītātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		reinvītandī		reinvītandō		reinvītandum		reinvītandō		reinvītātum		reinvītātū

References

• “reinvito”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• reinvito in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.