irretio

Latin

Etymology

From in- +‎ rēte +‎ -iō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /irˈreː.ti.oː/, [ɪrˈreːt̪ioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /irˈret.t͡si.o/, [irˈrɛt̪ː͡s̪io]

Verb

irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum); fourth conjugation

1. to entangle, ensnare

Conjugation

   Conjugation of irrētiō (fourth conjugation)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	irrētiō	irrētīs	irrētit	irrētīmus	irrētītis	irrētiunt
	imperfect	irrētiēbam	irrētiēbās	irrētiēbat	irrētiēbāmus	irrētiēbātis	irrētiēbant
	future	irrētiam	irrētiēs	irrētiet	irrētiēmus	irrētiētis	irrētient
	perfect	irrētīvī, irrētiī	irrētīvistī, irrētiistī	irrētīvit, irrētiit	irrētīvimus, irrētiimus	irrētīvistis, irrētiistis	irrētīvērunt, irrētīvēre, irrētiērunt, irrētiēre
	pluperfect	irrētīveram, irrētieram	irrētīverās, irrētierās	irrētīverat, irrētierat	irrētīverāmus, irrētierāmus	irrētīverātis, irrētierātis	irrētīverant, irrētierant
	future perfect	irrētīverō, irrētierō	irrētīveris, irrētieris	irrētīverit, irrētierit	irrētīverimus, irrētierimus	irrētīveritis, irrētieritis	irrētīverint, irrētierint
passive	present	irrētior	irrētīris, irrētīre	irrētītur	irrētīmur	irrētīminī	irrētiuntur
	imperfect	irrētiēbar	irrētiēbāris, irrētiēbāre	irrētiēbātur	irrētiēbāmur	irrētiēbāminī	irrētiēbantur
	future	irrētiar	irrētiēris, irrētiēre	irrētiētur	irrētiēmur	irrētiēminī	irrētientur
	perfect	irrētītus + present active indicative of sum
	pluperfect	irrētītus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	irrētītus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	irrētiam	irrētiās	irrētiat	irrētiāmus	irrētiātis	irrētiant
imperfect	irrētīrem	irrētīrēs	irrētīret	irrētīrēmus	irrētīrētis	irrētīrent
perfect	irrētīverim, irrētierim	irrētīverīs, irrētierīs	irrētīverit, irrētierit	irrētīverīmus, irrētierīmus	irrētīverītis, irrētierītis	irrētīverint, irrētierint
pluperfect	irrētīvissem, irrētiissem	irrētīvissēs, irrētiissēs	irrētīvisset, irrētiisset	irrētīvissēmus, irrētiissēmus	irrētīvissētis, irrētiissētis	irrētīvissent, irrētiissent
passive	present	irrētiar	irrētiāris, irrētiāre	irrētiātur	irrētiāmur	irrētiāminī	irrētiantur
imperfect	irrētīrer	irrētīrēris, irrētīrēre	irrētīrētur	irrētīrēmur	irrētīrēminī	irrētīrentur
perfect	irrētītus + present active subjunctive of sum
pluperfect	irrētītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	irrētī	—	—	irrētīte	—
	future	—	irrētītō	irrētītō	—	irrētītōte	irrētiuntō
passive	present	—	irrētīre	—	—	irrētīminī	—
	future	—	irrētītor	irrētītor	—	—	irrētiuntor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		irrētīre	irrētīvisse, irrētiisse	irrētītūrum esse	irrētīrī	irrētītum esse	irrētītum īrī
participles		irrētiēns	—	irrētītūrus	—	irrētītus	irrētiendus, irrētiundus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		irrētiendī	irrētiendō	irrētiendum	irrētiendō	irrētītum	irrētītū

Descendants

• Italian: irretire

References

• “irretio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• irretio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.