irretitus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of irrētiō.
Participle
[edit]irrētītus (feminine irrētīta, neuter irrētītum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | irrētītus | irrētīta | irrētītum | irrētītī | irrētītae | irrētīta | |
| genitive | irrētītī | irrētītae | irrētītī | irrētītōrum | irrētītārum | irrētītōrum | |
| dative | irrētītō | irrētītae | irrētītō | irrētītīs | |||
| accusative | irrētītum | irrētītam | irrētītum | irrētītōs | irrētītās | irrētīta | |
| ablative | irrētītō | irrētītā | irrētītō | irrētītīs | |||
| vocative | irrētīte | irrētīta | irrētītum | irrētītī | irrētītae | irrētīta | |
References
[edit]- “irretitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- irretitus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- irretitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.