insalutatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]From in- (“un-”) + salūtātus (“greeted”), from the perfect passive participle of salūtō (“to greet, salute”).
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /in.sa.luːˈtaː.tus/, [ĩːs̠äɫ̪uːˈt̪äːt̪ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /in.sa.luˈta.tus/, [insäluˈt̪äːt̪us]
Adjective
[edit]īnsalūtātus (feminine īnsalūtāta, neuter īnsalūtātum); first/second-declension adjective
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | īnsalūtātus | īnsalūtāta | īnsalūtātum | īnsalūtātī | īnsalūtātae | īnsalūtāta | |
| genitive | īnsalūtātī | īnsalūtātae | īnsalūtātī | īnsalūtātōrum | īnsalūtātārum | īnsalūtātōrum | |
| dative | īnsalūtātō | īnsalūtātae | īnsalūtātō | īnsalūtātīs | |||
| accusative | īnsalūtātum | īnsalūtātam | īnsalūtātum | īnsalūtātōs | īnsalūtātās | īnsalūtāta | |
| ablative | īnsalūtātō | īnsalūtātā | īnsalūtātō | īnsalūtātīs | |||
| vocative | īnsalūtāte | īnsalūtāta | īnsalūtātum | īnsalūtātī | īnsalūtātae | īnsalūtāta | |
References
[edit]- “insalutatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “insalutatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers