denomino

See also: denominó and denominò

Catalan

Verb

denomino

1. first-person singular present indicative of denominar

Italian

Verb

denomino

1. first-person singular present indicative of denominare

Anagrams

• endonimo

Latin

Etymology

From dē- +‎ nōminō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deːˈnoː.mi.noː/, [d̪eːˈnoːmɪnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /deˈno.mi.no/, [d̪eˈnɔːmino]

Verb

dēnōminō (present infinitive dēnōmināre, perfect active dēnōmināvī, supine dēnōminātum); first conjugation

1. to name, designate, nominate

Conjugation

   Conjugation of dēnōminō (first conjugation)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēnōminō	dēnōminās	dēnōminat	dēnōmināmus	dēnōminātis	dēnōminant
	imperfect	dēnōminābam	dēnōminābās	dēnōminābat	dēnōminābāmus	dēnōminābātis	dēnōminābant
	future	dēnōminābō	dēnōminābis	dēnōminābit	dēnōminābimus	dēnōminābitis	dēnōminābunt
	perfect	dēnōmināvī	dēnōmināvistī	dēnōmināvit	dēnōmināvimus	dēnōmināvistis	dēnōmināvērunt, dēnōmināvēre
	pluperfect	dēnōmināveram	dēnōmināverās	dēnōmināverat	dēnōmināverāmus	dēnōmināverātis	dēnōmināverant
	future perfect	dēnōmināverō	dēnōmināveris	dēnōmināverit	dēnōmināverimus	dēnōmināveritis	dēnōmināverint
passive	present	dēnōminor	dēnōmināris, dēnōmināre	dēnōminātur	dēnōmināmur	dēnōmināminī	dēnōminantur
	imperfect	dēnōminābar	dēnōminābāris, dēnōminābāre	dēnōminābātur	dēnōminābāmur	dēnōminābāminī	dēnōminābantur
	future	dēnōminābor	dēnōmināberis, dēnōminābere	dēnōminābitur	dēnōminābimur	dēnōminābiminī	dēnōminābuntur
	perfect	dēnōminātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dēnōminātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dēnōminātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēnōminem	dēnōminēs	dēnōminet	dēnōminēmus	dēnōminētis	dēnōminent
imperfect	dēnōminārem	dēnōminārēs	dēnōmināret	dēnōminārēmus	dēnōminārētis	dēnōminārent
perfect	dēnōmināverim	dēnōmināverīs	dēnōmināverit	dēnōmināverīmus	dēnōmināverītis	dēnōmināverint
pluperfect	dēnōmināvissem	dēnōmināvissēs	dēnōmināvisset	dēnōmināvissēmus	dēnōmināvissētis	dēnōmināvissent
passive	present	dēnōminer	dēnōminēris, dēnōminēre	dēnōminētur	dēnōminēmur	dēnōminēminī	dēnōminentur
imperfect	dēnōminārer	dēnōminārēris, dēnōminārēre	dēnōminārētur	dēnōminārēmur	dēnōminārēminī	dēnōminārentur
perfect	dēnōminātus + present active subjunctive of sum
pluperfect	dēnōminātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	dēnōminā	—	—	dēnōmināte	—
	future	—	dēnōminātō	dēnōminātō	—	dēnōminātōte	dēnōminantō
passive	present	—	dēnōmināre	—	—	dēnōmināminī	—
	future	—	dēnōminātor	dēnōminātor	—	—	dēnōminantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		dēnōmināre	dēnōmināvisse	dēnōminātūrum esse	dēnōminārī	dēnōminātum esse	dēnōminātum īrī
participles		dēnōmināns	—	dēnōminātūrus	—	dēnōminātus	dēnōminandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		dēnōminandī	dēnōminandō	dēnōminandum	dēnōminandō	dēnōminātum	dēnōminātū

Derived terms

• dēnōminātiō

Descendants

• Catalan: denominar
• English: denominate
• French: dénommer
• Italian: denominare
• Portuguese: denominar
• Spanish: denominar

References

• “denomino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “denomino”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• denomino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

denomino

1. first-person singular present indicative of denominar

Spanish

Verb

denomino

1. first-person singular present indicative of denominar