ثبوت

See also: تتوب

Arabic

Root
ث ب ت (ṯ b t)
9 terms

Pronunciation

• IPA^(key): /θu.buːt/
• Rhymes: -uːt

Noun

ثُبُوت • (ṯubūt) m

1. verbal noun of ثَبَتَ (ṯabata) (form I)
2. proof, evidence
3. confirmation
4. fixing, keeping

Declension

Declension of noun ثُبُوت (ṯubūt)

Singular	basic singular triptote
	Indefinite	Definite	Construct
Informal	ثُبُوت ṯubūt	الثُّبُوت aṯ-ṯubūt	ثُبُوت ṯubūt
Nominative	ثُبُوتٌ ṯubūtun	الثُّبُوتُ aṯ-ṯubūtu	ثُبُوتُ ṯubūtu
Accusative	ثُبُوتًا ṯubūtan	الثُّبُوتَ aṯ-ṯubūta	ثُبُوتَ ṯubūta
Genitive	ثُبُوتٍ ṯubūtin	الثُّبُوتِ aṯ-ṯubūti	ثُبُوتِ ṯubūti

Descendants

• → Azerbaijani: sübut
• → Persian: ثبوت
  • Hindi: सबूत (sabūt), सुबूत (subūt)
  • Urdu: ثبوت
• → Ottoman Turkish: ثبوت
  • Turkish: sübut
• → Turkmen: sübüt
• → Swahili: thubutu
• → Uzbek: subut

Urdu

Etymology

Borrowed from Arabic ثُبُوت (ṯubūt), possibly via Classical Persian.

Pronunciation

• (Standard Urdu) IPA^(key): /sə.buːt̪/

Noun

ثبوت • (sabūt) m (Hindi spelling सबूत)

1. evidence
2. proof