sepulturarius

Latin

Etymology

From sepultūra (“burial, interment”) +‎ -ārius.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /se.pul.tuːˈraː.ri.us/, [s̠ɛpʊɫ̪t̪uːˈräːriʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /se.pul.tuˈra.ri.us/, [sepul̪t̪uˈräːrius]

Adjective

sepultūrārius (feminine sepultūrāria, neuter sepultūrārium); first/second-declension adjective

1. Of or relating to a burial or funeral; funereal.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	sepultūrārius	sepultūrāria	sepultūrārium		sepultūrāriī	sepultūrāriae	sepultūrāria
genitive	sepultūrāriī	sepultūrāriae	sepultūrāriī		sepultūrāriōrum	sepultūrāriārum	sepultūrāriōrum
dative	sepultūrāriō	sepultūrāriae	sepultūrāriō		sepultūrāriīs
accusative	sepultūrārium	sepultūrāriam	sepultūrārium		sepultūrāriōs	sepultūrāriās	sepultūrāria
ablative	sepultūrāriō	sepultūrāriā	sepultūrāriō		sepultūrāriīs
vocative	sepultūrārie	sepultūrāria	sepultūrārium		sepultūrāriī	sepultūrāriae	sepultūrāria

Related terms

• sepelībilis
• sepeliō
• sepulcrālis
• sepulcrētum
• sepulcrum
• sepultō
• sepultor
• sepultūra

Descendants

• Portuguese: sepultureiro

References

• “sepulturarius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• sepulturarius in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.