sementivus

Latin

Etymology

From sēmentis +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /seː.menˈtiː.u̯us/, [s̠eːmɛn̪ˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /se.menˈti.vus/, [semen̪ˈt̪iːvus]

Adjective

sēmentīvus (feminine sēmentīva, neuter sēmentīvum); first/second-declension adjective

1. of or belonging to seed or sowing
2. that occurs at seedtime

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	semēntīvus	semēntīva	semēntīvum		semēntīvī	semēntīvae	semēntīva
genitive	semēntīvī	semēntīvae	semēntīvī		semēntīvōrum	semēntīvārum	semēntīvōrum
dative	semēntīvō	semēntīvae	semēntīvō		semēntīvīs
accusative	semēntīvum	semēntīvam	semēntīvum		semēntīvōs	semēntīvās	semēntīva
ablative	semēntīvō	semēntīvā	semēntīvō		semēntīvīs
vocative	semēntīve	semēntīva	semēntīvum		semēntīvī	semēntīvae	semēntīva

References

• “sementivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “sementivus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• sementivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.