runīgs
Latvian
[edit]Etymology
[edit]Adjective
[edit]runīgs (definite runīgais, comparative runīgāks, superlative visrunīgākais, adverb runīgi)
- talkative (who enjoys, tends to talk a lot, who enjoys having conversations)
- runīga večiņa ― talkative old lady
- Eduards šai vakarā bija neparasti runīgs ― Eduards that evening was unusually talkative
- (figuratively) significant, meaningful (such that it expresses something, from which something can be deduced)
- Elna paspieda vīra roku, un jau viņai likās, ka šis viens rokasspiediens bijis pārāk runīgs ― Elna shook her husband's hand, and already it seemed to her that that one handshake was too meaningful (lit. talkative)
Declension
[edit]indefinite declension (nenoteiktā galotne) of runīgs
| masculine (vīriešu dzimte) | feminine (sieviešu dzimte) | ||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| singular (vienskaitlis) |
plural (daudzskaitlis) |
singular (vienskaitlis) |
plural (daudzskaitlis) | ||||||
| nominative (nominatīvs) | runīgs | runīgi | runīga | runīgas | |||||
| accusative (akuzatīvs) | runīgu | runīgus | runīgu | runīgas | |||||
| genitive (ģenitīvs) | runīga | runīgu | runīgas | runīgu | |||||
| dative (datīvs) | runīgam | runīgiem | runīgai | runīgām | |||||
| instrumental (instrumentālis) | runīgu | runīgiem | runīgu | runīgām | |||||
| locative (lokatīvs) | runīgā | runīgos | runīgā | runīgās | |||||
| vocative (vokatīvs) | — | — | — | — | |||||