mutīgs

Latvian

Etymology

From mute (“mouth”) +‎ -īgs.

Pronunciation

• Audio:

  (file)

Adjective

mutīgs (definite mutīgais, comparative mutīgāks, superlative vismutīgākais, adverb mutīgi)

1. talkative, chatty (who likes to talk a lot, who is a resourceful speaker)

   mutīgais vīrs nepalika atbildi parādā ― the talkative husband left no answer unsaid (lit. no answer in debt)

   Marta bija paēdusi vakariņas un noklausījās mutīgās Annas nostāstā ― Marta had eaten dinner and listened to talkative Anna's story

Declension

Indefinite declension (nenoteiktā galotne) of mutīgs

	masculine (vīriešu dzimte)			feminine (sieviešu dzimte)
	singular	plural		singular	plural
nominative	mutīgs	mutīgi		mutīga	mutīgas
genitive	mutīga	mutīgu		mutīgas	mutīgu
dative	mutīgam	mutīgiem		mutīgai	mutīgām
accusative	mutīgu	mutīgus		mutīgu	mutīgas
instrumental	mutīgu	mutīgiem		mutīgu	mutīgām
locative	mutīgā	mutīgos		mutīgā	mutīgās
vocative	—	—		—	—

Definite declension (noteiktā galotne) of mutīgs

	masculine (vīriešu dzimte)			feminine (sieviešu dzimte)
	singular	plural		singular	plural
nominative	mutīgais	mutīgie		mutīgā	mutīgās
genitive	mutīgā	mutīgo		mutīgās	mutīgo
dative	mutīgajam	mutīgajiem		mutīgajai	mutīgajām
accusative	mutīgo	mutīgos		mutīgo	mutīgās
instrumental	mutīgo	mutīgajiem		mutīgo	mutīgajām
locative	mutīgajā	mutīgajos		mutīgajā	mutīgajās
vocative	mutīgo, mutīgais	mutīgie		mutīgo, mutīgā	mutīgās

Synonyms

• pļāpīgs
• runīgs
• valodīgs