praenoto

Latin

Etymology 1

prae- +‎ notō

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈprae̯.no.toː/, [ˈpräe̯nɔt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈpre.no.to/, [ˈprɛːnot̪o]

Verb

praenotō (present infinitive praenotāre, perfect active praenotāvī, supine praenotātum); first conjugation

1. (post-Classical Latin) to mark or note beforehand
2. (post-Classical Latin) to entitle, name
3. (post-Classical Latin) to note or designate beforehand
4. (post-Classical Latin) to note down, write down

Conjugation

   Conjugation of praenotō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	praenotō		praenotās		praenotat		praenotāmus		praenotātis		praenotant
	imperfect	praenotābam		praenotābās		praenotābat		praenotābāmus		praenotābātis		praenotābant
	future	praenotābō		praenotābis		praenotābit		praenotābimus		praenotābitis		praenotābunt
	perfect	praenotāvī		praenotāvistī		praenotāvit		praenotāvimus		praenotāvistis		praenotāvēre, praenotāvērunt
	pluperfect	praenotāveram		praenotāverās		praenotāverat		praenotāverāmus		praenotāverātis		praenotāverant
	future perfect	praenotāverō		praenotāveris		praenotāverit		praenotāverimus		praenotāveritis		praenotāverint
passive	present	praenotor		praenotāre, praenotāris		praenotātur		praenotāmur		praenotāminī		praenotantur
	imperfect	praenotābar		praenotābāre, praenotābāris		praenotābātur		praenotābāmur		praenotābāminī		praenotābantur
	future	praenotābor		praenotābere, praenotāberis		praenotābitur		praenotābimur		praenotābiminī		praenotābuntur
	perfect	praenotātus + present active indicative of sum
	pluperfect	praenotātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	praenotātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	praenotem		praenotēs		praenotet		praenotēmus		praenotētis		praenotent
	imperfect	praenotārem		praenotārēs		praenotāret		praenotārēmus		praenotārētis		praenotārent
	perfect	praenotāverim		praenotāverīs		praenotāverit		praenotāverīmus		praenotāverītis		praenotāverint
	pluperfect	praenotāvissem		praenotāvissēs		praenotāvisset		praenotāvissēmus		praenotāvissētis		praenotāvissent
passive	present	praenoter		praenotēre, praenotēris		praenotētur		praenotēmur		praenotēminī		praenotentur
	imperfect	praenotārer		praenotārēre, praenotārēris		praenotārētur		praenotārēmur		praenotārēminī		praenotārentur
	perfect	praenotātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	praenotātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		praenotā		—		—		praenotāte		—
	future	—		praenotātō		praenotātō		—		praenotātōte		praenotantō
passive	present	—		praenotāre		—		—		praenotāminī		—
	future	—		praenotātor		praenotātor		—		—		praenotantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		praenotāre			praenotārī			praenotāns			—
future		praenotātūrum esse			praenotātum īrī			praenotātūrus			praenotandus
perfect		praenotāvisse			praenotātum esse			—			praenotātus
future perfect		—			praenotātum fore			—			—
perfect potential		praenotātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		praenotandī		praenotandō		praenotandum		praenotandō		praenotātum		praenotātū

Derived terms

• praenotātiō (Late Latin)

Descendants

• Italian: prenotare

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /prae̯ˈnoː.toː/, [präe̯ˈnoːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /preˈno.to/, [preˈnɔːt̪o]

Participle

praenōtō

1. dative/ablative masculine/neuter singular of praenōtus

References

• “praenoto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• praenoto in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016