oblativus

Latin

Etymology

From oblātus +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ob.laːˈtiː.u̯us/, [ɔbɫ̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ob.laˈti.vus/, [obläˈt̪iːvus]

Adjective

oblātīvus (feminine oblātīva, neuter oblātīvum); first/second-declension adjective

1. freely given, voluntarily presented

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	oblātīvus	oblātīva	oblātīvum		oblātīvī	oblātīvae	oblātīva
genitive	oblātīvī	oblātīvae	oblātīvī		oblātīvōrum	oblātīvārum	oblātīvōrum
dative	oblātīvō	oblātīvae	oblātīvō		oblātīvīs
accusative	oblātīvum	oblātīvam	oblātīvum		oblātīvōs	oblātīvās	oblātīva
ablative	oblātīvō	oblātīvā	oblātīvō		oblātīvīs
vocative	oblātīve	oblātīva	oblātīvum		oblātīvī	oblātīvae	oblātīva

References

• “oblativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “oblativus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• oblativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.