maritatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of marītō (“marry, wed”).
Participle
[edit]marītātus (feminine marītāta, neuter marītātum); first/second-declension participle
- married, wed, having been married.
- (of animals) coupled, mated, having been mated.
- (of plants) grafted, having been grafted.
- impregnated, having been impregnated.
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | marītātus | marītāta | marītātum | marītātī | marītātae | marītāta | |
| genitive | marītātī | marītātae | marītātī | marītātōrum | marītātārum | marītātōrum | |
| dative | marītātō | marītātae | marītātō | marītātīs | |||
| accusative | marītātum | marītātam | marītātum | marītātōs | marītātās | marītāta | |
| ablative | marītātō | marītātā | marītātō | marītātīs | |||
| vocative | marītāte | marītāta | marītātum | marītātī | marītātae | marītāta | |
References
[edit]- “maritatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- "maritatus", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- maritatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.