lihhen

Old High German

Etymology

From Proto-West Germanic *līkēn

Verb

līhhēn

1. to please

Conjugation

Conjugation of līhhēn (weak class 3)

infinitive	līhhēn
indicative	present	past
1st person singular	līhhēm, līhhēn	līhhēta
2nd person singular	līhhēs, līhhēst	līhhētōs, līhhētōst
3rd person singular	līhhēt	līhhēta
1st person plural	līhhēm, līhhēmēs	līhhētum, līhhētumēs
2nd person plural	līhhēt	līhhētut
3rd person plural	līhhēnt	līhhētun
subjunctive	present	past
1st person singular	līhhe	līhhēti
2nd person singular	līhhēs, līhhēst	līhhētīs, līhhētīst
3rd person singular	līhhe	līhhēti
1st person plural	līhhēm, līhhēmēs	līhhētīm, līhhētīmēs
2nd person plural	līhhēt	līhhētīt
3rd person plural	līhhēn	līhhētīn
imperative	present
singular	līhhe
plural	līhhēt
participle	present	past
	līhhēnti	gilīhhēt

Alternative forms

• līchen
• līchēn