interrupturus

Latin

Etymology

Future active participle of interrumpō

Participle

interruptūrus (feminine interruptūra, neuter interruptūrum); first/second-declension participle

1. about to break apart
2. about to break off, interrupt, cut short

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	interruptūrus	interruptūra	interruptūrum		interruptūrī	interruptūrae	interruptūra
genitive	interruptūrī	interruptūrae	interruptūrī		interruptūrōrum	interruptūrārum	interruptūrōrum
dative	interruptūrō	interruptūrae	interruptūrō		interruptūrīs
accusative	interruptūrum	interruptūram	interruptūrum		interruptūrōs	interruptūrās	interruptūra
ablative	interruptūrō	interruptūrā	interruptūrō		interruptūrīs
vocative	interruptūre	interruptūra	interruptūrum		interruptūrī	interruptūrae	interruptūra