instauratus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of īnstaurō.

Participle

īnstaurātus (feminine īnstaurāta, neuter īnstaurātum); first/second-declension participle

1. resumed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	īnstaurātus	īnstaurāta	īnstaurātum		īnstaurātī	īnstaurātae	īnstaurāta
genitive	īnstaurātī	īnstaurātae	īnstaurātī		īnstaurātōrum	īnstaurātārum	īnstaurātōrum
dative	īnstaurātō	īnstaurātae	īnstaurātō		īnstaurātīs
accusative	īnstaurātum	īnstaurātam	īnstaurātum		īnstaurātōs	īnstaurātās	īnstaurāta
ablative	īnstaurātō	īnstaurātā	īnstaurātō		īnstaurātīs
vocative	īnstaurāte	īnstaurāta	īnstaurātum		īnstaurātī	īnstaurātae	īnstaurāta

References

• instauratus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• instauratus in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016