insignio

Latin

Etymology

From īnsignis +‎ -iō (deadjectival causative suffix).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /inˈsiɡ.ni.oː/, [ĩːˈs̠ɪŋnioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /inˈsiɲ.ɲi.o/, [inˈsiɲːio]

Verb

īnsigniō (present infinitive īnsignīre, perfect active īnsignīvī or īnsigniī, supine īnsignītum); fourth conjugation

1. to mark
2. to distinguish

Conjugation

   Conjugation of īnsigniō (fourth conjugation)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnsigniō	īnsignīs	īnsignit	īnsignīmus	īnsignītis	īnsigniunt
	imperfect	īnsigniēbam	īnsigniēbās	īnsigniēbat	īnsigniēbāmus	īnsigniēbātis	īnsigniēbant
	future	īnsigniam	īnsigniēs	īnsigniet	īnsigniēmus	īnsigniētis	īnsignient
	perfect	īnsignīvī, īnsigniī	īnsignīvistī, īnsigniistī	īnsignīvit, īnsigniit	īnsignīvimus, īnsigniimus	īnsignīvistis, īnsigniistis	īnsignīvērunt, īnsignīvēre, īnsigniērunt, īnsigniēre
	pluperfect	īnsignīveram, īnsignieram	īnsignīverās, īnsignierās	īnsignīverat, īnsignierat	īnsignīverāmus, īnsignierāmus	īnsignīverātis, īnsignierātis	īnsignīverant, īnsignierant
	future perfect	īnsignīverō, īnsignierō	īnsignīveris, īnsignieris	īnsignīverit, īnsignierit	īnsignīverimus, īnsignierimus	īnsignīveritis, īnsignieritis	īnsignīverint, īnsignierint
passive	present	īnsignior	īnsignīris, īnsignīre	īnsignītur	īnsignīmur	īnsignīminī	īnsigniuntur
	imperfect	īnsigniēbar	īnsigniēbāris, īnsigniēbāre	īnsigniēbātur	īnsigniēbāmur	īnsigniēbāminī	īnsigniēbantur
	future	īnsigniar	īnsigniēris, īnsigniēre	īnsigniētur	īnsigniēmur	īnsigniēminī	īnsignientur
	perfect	īnsignītus + present active indicative of sum
	pluperfect	īnsignītus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	īnsignītus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnsigniam	īnsigniās	īnsigniat	īnsigniāmus	īnsigniātis	īnsigniant
	imperfect	īnsignīrem	īnsignīrēs	īnsignīret	īnsignīrēmus	īnsignīrētis	īnsignīrent
	perfect	īnsignīverim, īnsignierim	īnsignīverīs, īnsignierīs	īnsignīverit, īnsignierit	īnsignīverīmus, īnsignierīmus	īnsignīverītis, īnsignierītis	īnsignīverint, īnsignierint
	pluperfect	īnsignīvissem, īnsigniissem	īnsignīvissēs, īnsigniissēs	īnsignīvisset, īnsigniisset	īnsignīvissēmus, īnsigniissēmus	īnsignīvissētis, īnsigniissētis	īnsignīvissent, īnsigniissent
passive	present	īnsigniar	īnsigniāris, īnsigniāre	īnsigniātur	īnsigniāmur	īnsigniāminī	īnsigniantur
	imperfect	īnsignīrer	īnsignīrēris, īnsignīrēre	īnsignīrētur	īnsignīrēmur	īnsignīrēminī	īnsignīrentur
	perfect	īnsignītus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	īnsignītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	īnsignī	—	—	īnsignīte	—
	future	—	īnsignītō	īnsignītō	—	īnsignītōte	īnsigniuntō
passive	present	—	īnsignīre	—	—	īnsignīminī	—
	future	—	īnsignītor	īnsignītor	—	—	īnsigniuntor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		īnsignīre	īnsignīvisse, īnsigniisse	īnsignītūrum esse	īnsignīrī	īnsignītum esse	īnsignītum īrī
participles		īnsigniēns	—	īnsignītūrus	—	īnsignītus	īnsigniendus, īnsigniundus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		īnsigniendī	īnsigniendō	īnsigniendum	īnsigniendō	īnsignītum	īnsignītū

Derived terms

• īnsignītor
• īnsignītus

References

• “insignio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “insignio”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• insignio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• insignio in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016