finitivus

Latin

Etymology

From fīniō (“to finish; set, appoint”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /fiː.niːˈtiː.u̯us/, [fiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /fi.niˈti.vus/, [finiˈt̪iːvus]

Adjective

fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second-declension adjective

1. final
2. (in rhetoric) defining, explaining
3. (in grammar) definite; indicative

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	fīnītīvus	fīnītīva	fīnītīvum		fīnītīvī	fīnītīvae	fīnītīva
genitive	fīnītīvī	fīnītīvae	fīnītīvī		fīnītīvōrum	fīnītīvārum	fīnītīvōrum
dative	fīnītīvō	fīnītīvae	fīnītīvō		fīnītīvīs
accusative	fīnītīvum	fīnītīvam	fīnītīvum		fīnītīvōs	fīnītīvās	fīnītīva
ablative	fīnītīvō	fīnītīvā	fīnītīvō		fīnītīvīs
vocative	fīnītīve	fīnītīva	fīnītīvum		fīnītīvī	fīnītīvae	fīnītīva

Related terms

• fīnālis
• fīniēns
• fīniō
• fīnis
• fīnitimus
• fīnītiō
• fīnītor
• fīnītus

References

• “finitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• finitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.