From fīnis (“boundary, limit”).
fīniō (present infinitive fīnīre, perfect active fīnīvī or fīniī, supine fīnītum); fourth conjugation
- to finish, terminate
- to set, appoint
- to limit, bound
- Synonyms: delīmitō, līmitō, moderor, inclūdō, claudō, minuō, coerceō
- (figuratively) to restrain
| Conjugation of fīniō (fourth conjugation)
|
| indicative
|
singular
|
plural
|
| first
|
second
|
third
|
first
|
second
|
third
|
| active
|
present
|
fīniō
|
fīnīs
|
fīnit
|
fīnīmus
|
fīnītis
|
fīniunt
|
| imperfect
|
fīniēbam
|
fīniēbās
|
fīniēbat
|
fīniēbāmus
|
fīniēbātis
|
fīniēbant
|
| future
|
fīniam
|
fīniēs
|
fīniet
|
fīniēmus
|
fīniētis
|
fīnient
|
| perfect
|
fīnīvī,
fīniī
|
fīnīvistī,
fīniistī
|
fīnīvit,
fīniit
|
fīnīvimus,
fīniimus
|
fīnīvistis,
fīniistis
|
fīnīvērunt,
fīnīvēre,
fīniērunt,
fīniēre
|
| pluperfect
|
fīnīveram,
fīnieram
|
fīnīverās,
fīnierās
|
fīnīverat,
fīnierat
|
fīnīverāmus,
fīnierāmus
|
fīnīverātis,
fīnierātis
|
fīnīverant,
fīnierant
|
| future perfect
|
fīnīverō,
fīnierō
|
fīnīveris,
fīnieris
|
fīnīverit,
fīnierit
|
fīnīverimus,
fīnierimus
|
fīnīveritis,
fīnieritis
|
fīnīverint,
fīnierint
|
| passive
|
present
|
fīnior
|
fīnīris,
fīnīre
|
fīnītur
|
fīnīmur
|
fīnīminī
|
fīniuntur
|
| imperfect
|
fīniēbar
|
fīniēbāris,
fīniēbāre
|
fīniēbātur
|
fīniēbāmur
|
fīniēbāminī
|
fīniēbantur
|
| future
|
fīniar
|
fīniēris,
fīniēre
|
fīniētur
|
fīniēmur
|
fīniēminī
|
fīnientur
|
| perfect
|
fīnītus + present active indicative of sum
|
| pluperfect
|
fīnītus + imperfect active indicative of sum
|
| future perfect
|
fīnītus + future active indicative of sum
|
| subjunctive
|
singular
|
plural
|
| first
|
second
|
third
|
first
|
second
|
third
|
| active
|
present
|
fīniam
|
fīniās
|
fīniat
|
fīniāmus
|
fīniātis
|
fīniant
|
| imperfect
|
fīnīrem
|
fīnīrēs
|
fīnīret
|
fīnīrēmus
|
fīnīrētis
|
fīnīrent
|
| perfect
|
fīnīverim,
fīnierim
|
fīnīverīs,
fīnierīs
|
fīnīverit,
fīnierit
|
fīnīverīmus,
fīnierīmus
|
fīnīverītis,
fīnierītis
|
fīnīverint,
fīnierint
|
| pluperfect
|
fīnīvissem,
fīniissem
|
fīnīvissēs,
fīniissēs
|
fīnīvisset,
fīniisset
|
fīnīvissēmus,
fīniissēmus
|
fīnīvissētis,
fīniissētis
|
fīnīvissent,
fīniissent
|
| passive
|
present
|
fīniar
|
fīniāris,
fīniāre
|
fīniātur
|
fīniāmur
|
fīniāminī
|
fīniantur
|
| imperfect
|
fīnīrer
|
fīnīrēris,
fīnīrēre
|
fīnīrētur
|
fīnīrēmur
|
fīnīrēminī
|
fīnīrentur
|
| perfect
|
fīnītus + present active subjunctive of sum
|
| pluperfect
|
fīnītus + imperfect active subjunctive of sum
|
| imperative
|
singular
|
plural
|
| first
|
second
|
third
|
first
|
second
|
third
|
| active
|
present
|
—
|
fīnī
|
—
|
—
|
fīnīte
|
—
|
| future
|
—
|
fīnītō
|
fīnītō
|
—
|
fīnītōte
|
fīniuntō
|
| passive
|
present
|
—
|
fīnīre
|
—
|
—
|
fīnīminī
|
—
|
| future
|
—
|
fīnītor
|
fīnītor
|
—
|
—
|
fīniuntor
|
| non-finite forms
|
active
|
passive
|
| present
|
perfect
|
future
|
present
|
perfect
|
future
|
| infinitives
|
fīnīre
|
fīnīvisse,
fīniisse
|
fīnītūrum esse
|
fīnīrī
|
fīnītum esse
|
fīnītum īrī
|
| participles
|
fīniēns
|
—
|
fīnītūrus
|
—
|
fīnītus
|
fīniendus,
fīniundus
|
| verbal nouns
|
gerund
|
supine
|
| genitive
|
dative
|
accusative
|
ablative
|
accusative
|
ablative
|
| fīniendī
|
fīniendō
|
fīniendum
|
fīniendō
|
fīnītum
|
fīnītū
|
- Italo-Dalmatian:
- Insular Romance:
- North Italian:
- Gallo-Romance:
- Ibero-Romance:
- “finio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “finio”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- finio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
- Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
- to starve oneself to death: inediā mori or vitam finire
- to put an end to war: belli finem facere, bellum finire
