fastiditus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of fastīdiō.

Participle

fastīdītus (feminine fastīdīta, neuter fastīdītum); first/second-declension participle

1. loathed, disdained

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	fastīdītus	fastīdīta	fastīdītum		fastīdītī	fastīdītae	fastīdīta
genitive	fastīdītī	fastīdītae	fastīdītī		fastīdītōrum	fastīdītārum	fastīdītōrum
dative	fastīdītō	fastīdītae	fastīdītō		fastīdītīs
accusative	fastīdītum	fastīdītam	fastīdītum		fastīdītōs	fastīdītās	fastīdīta
ablative	fastīdītō	fastīdītā	fastīdītō		fastīdītīs
vocative	fastīdīte	fastīdīta	fastīdītum		fastīdītī	fastīdītae	fastīdīta

References

• “fastiditus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• fastiditus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.