fastidio

See also: fastidió

Italian

Etymology

Borrowed from Latin fastidium.

Pronunciation

• IPA^(key): /faˈsti.djo/
• Rhymes: -idjo
• Hyphenation: fa‧stì‧dio

Noun

fastidio m (plural fastidi)

1. trouble, bother, nuisance

Derived terms

• fastidioso

Anagrams

• fidatosi

Latin

Etymology

From fastīdium.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /fasˈtiː.di.oː/, [fäs̠ˈt̪iːd̪ioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /fasˈti.di.o/, [fäsˈt̪iːd̪io]

Verb

fastīdiō (present infinitive fastīdīre, perfect active fastīdīvī or fastīdiī, supine fastīdītum); fourth conjugation

1. to loathe, dislike, despise
2. to disdain, scorn

Usage notes

The passive voice means "to disgust." (For example, translating "You disgust me" can yield "Mē(mē) fastīdīris" or "Tē fastīdiō.")

Conjugation

   Conjugation of fastīdiō (fourth conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	fastīdiō		fastīdīs		fastīdit		fastīdīmus		fastīdītis		fastīdiunt
	imperfect	fastīdiēbam		fastīdiēbās		fastīdiēbat		fastīdiēbāmus		fastīdiēbātis		fastīdiēbant
	future	fastīdiam		fastīdiēs		fastīdiet		fastīdiēmus		fastīdiētis		fastīdient
	perfect	fastīdīvī, fastīdiī		fastīdīvistī, fastīdiistī		fastīdīvit, fastīdiit		fastīdīvimus, fastīdiimus		fastīdīvistis, fastīdiistis		fastīdīvērunt, fastīdīvēre, fastīdiērunt, fastīdiēre
	pluperfect	fastīdīveram, fastīdieram		fastīdīverās, fastīdierās		fastīdīverat, fastīdierat		fastīdīverāmus, fastīdierāmus		fastīdīverātis, fastīdierātis		fastīdīverant, fastīdierant
	future perfect	fastīdīverō, fastīdierō		fastīdīveris, fastīdieris		fastīdīverit, fastīdierit		fastīdīverimus, fastīdierimus		fastīdīveritis, fastīdieritis		fastīdīverint, fastīdierint
passive	present	fastīdior		fastīdīris, fastīdīre		fastīdītur		fastīdīmur		fastīdīminī		fastīdiuntur
	imperfect	fastīdiēbar		fastīdiēbāris, fastīdiēbāre		fastīdiēbātur		fastīdiēbāmur		fastīdiēbāminī		fastīdiēbantur
	future	fastīdiar		fastīdiēris, fastīdiēre		fastīdiētur		fastīdiēmur		fastīdiēminī		fastīdientur
	perfect	fastīdītus + present active indicative of sum
	pluperfect	fastīdītus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	fastīdītus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	fastīdiam		fastīdiās		fastīdiat		fastīdiāmus		fastīdiātis		fastīdiant
	imperfect	fastīdīrem		fastīdīrēs		fastīdīret		fastīdīrēmus		fastīdīrētis		fastīdīrent
	perfect	fastīdīverim, fastīdierim		fastīdīverīs, fastīdierīs		fastīdīverit, fastīdierit		fastīdīverīmus, fastīdierīmus		fastīdīverītis, fastīdierītis		fastīdīverint, fastīdierint
	pluperfect	fastīdīvissem, fastīdiissem		fastīdīvissēs, fastīdiissēs		fastīdīvisset, fastīdiisset		fastīdīvissēmus, fastīdiissēmus		fastīdīvissētis, fastīdiissētis		fastīdīvissent, fastīdiissent
passive	present	fastīdiar		fastīdiāris, fastīdiāre		fastīdiātur		fastīdiāmur		fastīdiāminī		fastīdiantur
	imperfect	fastīdīrer		fastīdīrēris, fastīdīrēre		fastīdīrētur		fastīdīrēmur		fastīdīrēminī		fastīdīrentur
	perfect	fastīdītus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	fastīdītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		fastīdī		—		—		fastīdīte		—
	future	—		fastīdītō		fastīdītō		—		fastīdītōte		fastīdiuntō
passive	present	—		fastīdīre		—		—		fastīdīminī		—
	future	—		fastīdītor		fastīdītor		—		—		fastīdiuntor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		fastīdīre			fastīdīrī			fastīdiēns			—
future		fastīdītūrum esse			fastīdītum īrī			fastīdītūrus			fastīdiendus, fastīdiundus
perfect		fastīdīvisse, fastīdiisse			fastīdītum esse			—			fastīdītus
future perfect		—			fastīdītum fore			—			—
perfect potential		fastīdītūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		fastīdiendī		fastīdiendō		fastīdiendum		fastīdiendō		fastīdītum		fastīdītū

Descendants

• English: fash (via Middle French)
• French: fâcher
• Italian: fastidire, fastidiare
• Spanish: hastiar, fastidiar

References

• “fastidio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “fastidio”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• fastidio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Spanish

Pronunciation

• IPA^(key): /fasˈtidjo/ [fasˈt̪i.ð̞jo]
• Rhymes: -idjo
• Syllabification: fas‧ti‧dio

Etymology 1

Inherited from Old Spanish, borrowed from Latin fastīdium. Compare the inherited doublet hastío.

Noun

fastidio m (plural fastidios)

1. annoyance; irritation

   Synonym: irritación

Related terms

• fastidioso

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Verb

fastidio

1. first-person singular present indicative of fastidiar

Further reading

• “fastidio”, in Diccionario de la lengua española [Dictionary of the Spanish Language] (in Spanish), online version 23.8, Royal Spanish Academy [Spanish: Real Academia Española], 2024 December 10