elativus
Latin
[edit]Etymology
[edit]From efferō (“to exalt”) + -īvus, using the stem of the past participle ēlātus.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /eː.laːˈtiː.u̯us/, [eːɫ̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /e.laˈti.vus/, [eläˈt̪iːvus]
Adjective
[edit]ēlātīvus (feminine ēlātīva, neuter ēlātīvum); first/second-declension adjective
- (New Latin, grammar) pertaining to the elative or absolute superlative grade.
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | ēlātīvus | ēlātīva | ēlātīvum | ēlātīvī | ēlātīvae | ēlātīva | |
| genitive | ēlātīvī | ēlātīvae | ēlātīvī | ēlātīvōrum | ēlātīvārum | ēlātīvōrum | |
| dative | ēlātīvō | ēlātīvae | ēlātīvō | ēlātīvīs | |||
| accusative | ēlātīvum | ēlātīvam | ēlātīvum | ēlātīvōs | ēlātīvās | ēlātīva | |
| ablative | ēlātīvō | ēlātīvā | ēlātīvō | ēlātīvīs | |||
| vocative | ēlātīve | ēlātīva | ēlātīvum | ēlātīvī | ēlātīvae | ēlātīva | |