denarro

Latin

Etymology

dē- +‎ nārrō

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deːˈnaːr.roː/, [d̪eːˈnäːrːoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /deˈnar.ro/, [d̪eˈnärːo]

Verb

dēnārrō (present infinitive dēnārrāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stems

1. (transitive) to tell, relate, narrate

Conjugation

   Conjugation of dēnārrō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem, active-only)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	dēnārrō		dēnārrās		dēnārrat		dēnārrāmus		dēnārrātis		dēnārrant
	imperfect	dēnārrābam		dēnārrābās		dēnārrābat		dēnārrābāmus		dēnārrābātis		dēnārrābant
	future	dēnārrābō		dēnārrābis		dēnārrābit		dēnārrābimus		dēnārrābitis		dēnārrābunt
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	dēnārrem		dēnārrēs		dēnārret		dēnārrēmus		dēnārrētis		dēnārrent
	imperfect	dēnārrārem		dēnārrārēs		dēnārrāret		dēnārrārēmus		dēnārrārētis		dēnārrārent
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		dēnārrā		—		—		dēnārrāte		—
	future	—		dēnārrātō		dēnārrātō		—		dēnārrātōte		dēnārrantō
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		dēnārrāre			—			dēnārrāns			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		dēnārrandī		dēnārrandō		dēnārrandum		dēnārrandō		—		—

References

• “denarro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “denarro”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers