beluatus

Latin

Etymology

From bēlua (“beast, monster”) +‎ -ātus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /beː.luˈaː.tus/, [beːɫ̪uˈäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /be.luˈa.tus/, [beluˈäːt̪us]

Adjective

bēluātus (feminine bēluāta, neuter bēluātum); first/second-declension adjective

1. ornamented with figures made of animals
2. with animal shapes

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	bēluātus	bēluāta	bēluātum		bēluātī	bēluātae	bēluāta
genitive	bēluātī	bēluātae	bēluātī		bēluātōrum	bēluātārum	bēluātōrum
dative	bēluātō	bēluātae	bēluātō		bēluātīs
accusative	bēluātum	bēluātam	bēluātum		bēluātōs	bēluātās	bēluāta
ablative	bēluātō	bēluātā	bēluātō		bēluātīs
vocative	bēluāte	bēluāta	bēluātum		bēluātī	bēluātae	bēluāta

References

• “beluatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• beluatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.