adnuto

Latin

Alternative forms

• annūtō

Etymology

From ad- +‎ nūtō (“nod”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /adˈnuː.toː/, [änˈnuːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /adˈnu.to/, [äd̪ˈnuːt̪o]

Verb

adnūtō (present infinitive adnūtāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stems

1. (intransitive) to nod (often) to

Conjugation

   Conjugation of adnūtō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem, active-only)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	adnūtō		adnūtās		adnūtat		adnūtāmus		adnūtātis		adnūtant
	imperfect	adnūtābam		adnūtābās		adnūtābat		adnūtābāmus		adnūtābātis		adnūtābant
	future	adnūtābō		adnūtābis		adnūtābit		adnūtābimus		adnūtābitis		adnūtābunt
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	adnūtem		adnūtēs		adnūtet		adnūtēmus		adnūtētis		adnūtent
	imperfect	adnūtārem		adnūtārēs		adnūtāret		adnūtārēmus		adnūtārētis		adnūtārent
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		adnūtā		—		—		adnūtāte		—
	future	—		adnūtātō		adnūtātō		—		adnūtātōte		adnūtantō
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		adnūtāre			—			adnūtāns			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		adnūtandī		adnūtandō		adnūtandum		adnūtandō		—		—

References

• “adnuto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press