abjudicativus

Latin

Etymology

From abdudicō (“to deny away”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ab.i̯u.di.kaːˈtiː.u̯us/, [äbi̯ʊd̪ɪkäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ab.ju.di.kaˈti.vus/, [äbjud̪ikäˈt̪iːvus]

Adjective

abjudicātīvus (feminine abjudicātīva, neuter abjudicātīvum); first/second-declension adjective

1. Alternative form of abiudicativus

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	abjudicātīvus	abjudicātīva	abjudicātīvum		abjudicātīvī	abjudicātīvae	abjudicātīva
genitive	abjudicātīvī	abjudicātīvae	abjudicātīvī		abjudicātīvōrum	abjudicātīvārum	abjudicātīvōrum
dative	abjudicātīvō	abjudicātīvae	abjudicātīvō		abjudicātīvīs
accusative	abjudicātīvum	abjudicātīvam	abjudicātīvum		abjudicātīvōs	abjudicātīvās	abjudicātīva
ablative	abjudicātīvō	abjudicātīvā	abjudicātīvō		abjudicātīvīs
vocative	abjudicātīve	abjudicātīva	abjudicātīvum		abjudicātīvī	abjudicātīvae	abjudicātīva

References

• “abjudicativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• abjudicativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.