abietarius

Latin

Etymology

From abiēs (“silver fir”) +‎ -ārius.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /a.bi.eˈtaː.ri.us/, [äbiɛˈt̪äːriʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /a.bi.eˈta.ri.us/, [äbieˈt̪äːrius]

Adjective

abietārius (feminine abietāria, neuter abietārium); first/second-declension adjective

1. Of or pertaining to fir or deal.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	abietārius	abietāria	abietārium		abietāriī	abietāriae	abietāria
genitive	abietāriī	abietāriae	abietāriī		abietāriōrum	abietāriārum	abietāriōrum
dative	abietāriō	abietāriae	abietāriō		abietāriīs
accusative	abietārium	abietāriam	abietārium		abietāriōs	abietāriās	abietāria
ablative	abietāriō	abietāriā	abietāriō		abietāriīs
vocative	abietārie	abietāria	abietārium		abietāriī	abietāriae	abietāria

Noun

abietārius m (genitive abietāriī or abietārī); second declension

1. a joiner

Declension

Second-declension noun.

	singular	plural
nominative	abietārius	abietāriī
genitive	abietāriī abietārī1	abietāriōrum
dative	abietāriō	abietāriīs
accusative	abietārium	abietāriōs
ablative	abietāriō	abietāriīs
vocative	abietārie	abietāriī

¹Found in older Latin (until the Augustan Age).

Related terms

• abiēgnus
• abiēs

References

• “abietarius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• "abietarius", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• abietarius in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.