vindicaturus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Future active participle of vindicō.
Participle
[edit]vindicātūrus (feminine vindicātūra, neuter vindicātūrum); first/second-declension participle
- about to avenge
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | vindicātūrus | vindicātūra | vindicātūrum | vindicātūrī | vindicātūrae | vindicātūra | |
| genitive | vindicātūrī | vindicātūrae | vindicātūrī | vindicātūrōrum | vindicātūrārum | vindicātūrōrum | |
| dative | vindicātūrō | vindicātūrae | vindicātūrō | vindicātūrīs | |||
| accusative | vindicātūrum | vindicātūram | vindicātūrum | vindicātūrōs | vindicātūrās | vindicātūra | |
| ablative | vindicātūrō | vindicātūrā | vindicātūrō | vindicātūrīs | |||
| vocative | vindicātūre | vindicātūra | vindicātūrum | vindicātūrī | vindicātūrae | vindicātūra | |