vilito

Latin

Etymology

From vīlis +‎ -itō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈu̯iː.li.toː/, [ˈu̯iːlʲɪt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈvi.li.to/, [ˈviːlit̪o]

Verb

vīlitō (present infinitive vīlitāre, perfect active vīlitāvī, supine vīlitātum); first conjugation

1. to make cheap
2. to humble, debase, degrade

Conjugation

   Conjugation of vīlitō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	vīlitō		vīlitās		vīlitat		vīlitāmus		vīlitātis		vīlitant
	imperfect	vīlitābam		vīlitābās		vīlitābat		vīlitābāmus		vīlitābātis		vīlitābant
	future	vīlitābō		vīlitābis		vīlitābit		vīlitābimus		vīlitābitis		vīlitābunt
	perfect	vīlitāvī		vīlitāvistī		vīlitāvit		vīlitāvimus		vīlitāvistis		vīlitāvēre, vīlitāvērunt
	pluperfect	vīlitāveram		vīlitāverās		vīlitāverat		vīlitāverāmus		vīlitāverātis		vīlitāverant
	future perfect	vīlitāverō		vīlitāveris		vīlitāverit		vīlitāverimus		vīlitāveritis		vīlitāverint
passive	present	vīlitor		vīlitāre, vīlitāris		vīlitātur		vīlitāmur		vīlitāminī		vīlitantur
	imperfect	vīlitābar		vīlitābāre, vīlitābāris		vīlitābātur		vīlitābāmur		vīlitābāminī		vīlitābantur
	future	vīlitābor		vīlitābere, vīlitāberis		vīlitābitur		vīlitābimur		vīlitābiminī		vīlitābuntur
	perfect	vīlitātus + present active indicative of sum
	pluperfect	vīlitātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	vīlitātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	vīlitem		vīlitēs		vīlitet		vīlitēmus		vīlitētis		vīlitent
	imperfect	vīlitārem		vīlitārēs		vīlitāret		vīlitārēmus		vīlitārētis		vīlitārent
	perfect	vīlitāverim		vīlitāverīs		vīlitāverit		vīlitāverīmus		vīlitāverītis		vīlitāverint
	pluperfect	vīlitāvissem		vīlitāvissēs		vīlitāvisset		vīlitāvissēmus		vīlitāvissētis		vīlitāvissent
passive	present	vīliter		vīlitēre, vīlitēris		vīlitētur		vīlitēmur		vīlitēminī		vīlitentur
	imperfect	vīlitārer		vīlitārēre, vīlitārēris		vīlitārētur		vīlitārēmur		vīlitārēminī		vīlitārentur
	perfect	vīlitātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	vīlitātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		vīlitā		—		—		vīlitāte		—
	future	—		vīlitātō		vīlitātō		—		vīlitātōte		vīlitantō
passive	present	—		vīlitāre		—		—		vīlitāminī		—
	future	—		vīlitātor		vīlitātor		—		—		vīlitantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		vīlitāre			vīlitārī			vīlitāns			—
future		vīlitātūrum esse			vīlitātum īrī			vīlitātūrus			vīlitandus
perfect		vīlitāvisse			vīlitātum esse			—			vīlitātus
future perfect		—			vīlitātum fore			—			—
perfect potential		vīlitātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		vīlitandī		vīlitandō		vīlitandum		vīlitandō		vīlitātum		vīlitātū

References

• “vilito”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• vilito in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.