velitor

Latin

Etymology

From vēles, vēlitis.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈu̯eː.li.tor/, [ˈu̯eːlʲɪt̪ɔr]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈve.li.tor/, [ˈvɛːlit̪or]

Verb

vēlitor (present infinitive vēlitārī, perfect active vēlitātus sum); first conjugation, deponent

1. to attack, skirmish

Conjugation

Conjugation of vēlitor (first conjugation, deponent)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	vēlitor	vēlitāris, vēlitāre	vēlitātur	vēlitāmur	vēlitāminī	vēlitantur
	imperfect	vēlitābar	vēlitābāris, vēlitābāre	vēlitābātur	vēlitābāmur	vēlitābāminī	vēlitābantur
	future	vēlitābor	vēlitāberis, vēlitābere	vēlitābitur	vēlitābimur	vēlitābiminī	vēlitābuntur
	perfect	vēlitātus + present active indicative of sum
	pluperfect	vēlitātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	vēlitātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	vēliter	vēlitēris, vēlitēre	vēlitētur	vēlitēmur	vēlitēminī	vēlitentur
	imperfect	vēlitārer	vēlitārēris, vēlitārēre	vēlitārētur	vēlitārēmur	vēlitārēminī	vēlitārentur
	perfect	vēlitātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	vēlitātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	vēlitāre	—	—	vēlitāminī	—
	future	—	vēlitātor	vēlitātor	—	—	vēlitantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		vēlitārī	vēlitātum esse	vēlitātūrum esse	—	—	—
participles		vēlitāns	vēlitātus	vēlitātūrus	—	—	vēlitandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		vēlitandī	vēlitandō	vēlitandum	vēlitandō	vēlitātum	vēlitātū

References

• “velitor”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• velitor in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.