unilineatus

Latin

Etymology

From ūni- +‎ līneatus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /uː.ni.liː.neˈaː.tus/, [uːnɪlʲiːneˈäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /u.ni.li.neˈa.tus/, [unilineˈäːt̪us]

Adjective

ūnilīneātus (feminine ūnilīneāta, neuter ūnilīneātum); first/second-declension adjective

1. (New Latin) marked with a single line

Usage notes

• Used exclusively as a taxonomic epithet and thus normally in the nominative singular; other inflections may be theoretical or rarely found.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	ūnilīneātus	ūnilīneāta	ūnilīneātum		ūnilīneātī	ūnilīneātae	ūnilīneāta
genitive	ūnilīneātī	ūnilīneātae	ūnilīneātī		ūnilīneātōrum	ūnilīneātārum	ūnilīneātōrum
dative	ūnilīneātō	ūnilīneātae	ūnilīneātō		ūnilīneātīs
accusative	ūnilīneātum	ūnilīneātam	ūnilīneātum		ūnilīneātōs	ūnilīneātās	ūnilīneāta
ablative	ūnilīneātō	ūnilīneātā	ūnilīneātō		ūnilīneātīs
vocative	ūnilīneāte	ūnilīneāta	ūnilīneātum		ūnilīneātī	ūnilīneātae	ūnilīneāta