transcensus
Appearance
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of trānscendō.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /tranˈsken.sus/, [t̪rä̃ːˈs̠kẽːs̠ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /tranˈʃen.sus/, [t̪rän̠ʲˈʃɛnsus]
Participle
[edit]trānscēnsus (feminine trānscēnsa, neuter trānscēnsum); first/second-declension participle
- climbed etc. over
- overstepped, surpassed, exceeded, transcended
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | trānscēnsus | trānscēnsa | trānscēnsum | trānscēnsī | trānscēnsae | trānscēnsa | |
genitive | trānscēnsī | trānscēnsae | trānscēnsī | trānscēnsōrum | trānscēnsārum | trānscēnsōrum | |
dative | trānscēnsō | trānscēnsae | trānscēnsō | trānscēnsīs | |||
accusative | trānscēnsum | trānscēnsam | trānscēnsum | trānscēnsōs | trānscēnsās | trānscēnsa | |
ablative | trānscēnsō | trānscēnsā | trānscēnsō | trānscēnsīs | |||
vocative | trānscēnse | trānscēnsa | trānscēnsum | trānscēnsī | trānscēnsae | trānscēnsa |
Noun
[edit]trānscēnsus m (genitive trānscēnsūs); fourth declension
Declension
[edit]Fourth-declension noun.
singular | plural | |
---|---|---|
nominative | trānscēnsus | trānscēnsūs |
genitive | trānscēnsūs | trānscēnsuum |
dative | trānscēnsuī | trānscēnsibus |
accusative | trānscēnsum | trānscēnsūs |
ablative | trānscēnsū | trānscēnsibus |
vocative | trānscēnsus | trānscēnsūs |
References
[edit]- “transcensus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- transcensus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- transcensus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.