tibicino

Latin

Etymology

From tībīcen (“flute-player”) +‎ -ō

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /tiːˈbiː.ki.noː/, [t̪iːˈbiːkɪnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /tiˈbi.t͡ʃi.no/, [t̪iˈbiːt͡ʃino]

Verb

tībīcinō (present infinitive tībīcināre); first conjugation, no perfect or supine stem

1. to be a flute-player
2. to play upon the pipe or flute
3. to prop up, support

Conjugation

   Conjugation of tībīcinō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	tībīcinō	tībīcinās	tībīcinat	tībīcināmus	tībīcinātis	tībīcinant
	imperfect	tībīcinābam	tībīcinābās	tībīcinābat	tībīcinābāmus	tībīcinābātis	tībīcinābant
	future	tībīcinābō	tībīcinābis	tībīcinābit	tībīcinābimus	tībīcinābitis	tībīcinābunt
passive	present	tībīcinor	tībīcināris, tībīcināre	tībīcinātur	tībīcināmur	tībīcināminī	tībīcinantur
	imperfect	tībīcinābar	tībīcinābāris, tībīcinābāre	tībīcinābātur	tībīcinābāmur	tībīcinābāminī	tībīcinābantur
	future	tībīcinābor	tībīcināberis, tībīcinābere	tībīcinābitur	tībīcinābimur	tībīcinābiminī	tībīcinābuntur
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	tībīcinem	tībīcinēs	tībīcinet	tībīcinēmus	tībīcinētis	tībīcinent
	imperfect	tībīcinārem	tībīcinārēs	tībīcināret	tībīcinārēmus	tībīcinārētis	tībīcinārent
passive	present	tībīciner	tībīcinēris, tībīcinēre	tībīcinētur	tībīcinēmur	tībīcinēminī	tībīcinentur
	imperfect	tībīcinārer	tībīcinārēris, tībīcinārēre	tībīcinārētur	tībīcinārēmur	tībīcinārēminī	tībīcinārentur
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	tībīcinā	—	—	tībīcināte	—
	future	—	tībīcinātō	tībīcinātō	—	tībīcinātōte	tībīcinantō
passive	present	—	tībīcināre	—	—	tībīcināminī	—
	future	—	tībīcinātor	tībīcinātor	—	—	tībīcinantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		tībīcināre	—	—	tībīcinārī	—	—
participles		tībīcināns	—	—	—	—	tībīcinandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		tībīcinandī	tībīcinandō	tībīcinandum	tībīcinandō	—	—

Descendants

• English: tibicinate

References

• “tibicino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• tibicinare in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• tibicino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.