superstito

Latin

Etymology

From superstes +‎ -ō

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /suˈper.sti.toː/, [s̠ʊˈpɛrs̠t̪ɪt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /suˈper.sti.to/, [suˈpɛrst̪it̪o]

Verb

superstitō (present infinitive superstitāre, perfect active superstitāvī, supine superstitātum); first conjugation

1. (transitive) to keep alive, to preserve
2. (intransitive) to abound

Conjugation

   Conjugation of superstitō (first conjugation)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	superstitō	superstitās	superstitat	superstitāmus	superstitātis	superstitant
	imperfect	superstitābam	superstitābās	superstitābat	superstitābāmus	superstitābātis	superstitābant
	future	superstitābō	superstitābis	superstitābit	superstitābimus	superstitābitis	superstitābunt
	perfect	superstitāvī	superstitāvistī	superstitāvit	superstitāvimus	superstitāvistis	superstitāvērunt, superstitāvēre
	pluperfect	superstitāveram	superstitāverās	superstitāverat	superstitāverāmus	superstitāverātis	superstitāverant
	future perfect	superstitāverō	superstitāveris	superstitāverit	superstitāverimus	superstitāveritis	superstitāverint
passive	present	superstitor	superstitāris, superstitāre	superstitātur	superstitāmur	superstitāminī	superstitantur
	imperfect	superstitābar	superstitābāris, superstitābāre	superstitābātur	superstitābāmur	superstitābāminī	superstitābantur
	future	superstitābor	superstitāberis, superstitābere	superstitābitur	superstitābimur	superstitābiminī	superstitābuntur
	perfect	superstitātus + present active indicative of sum
	pluperfect	superstitātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	superstitātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	superstitem	superstitēs	superstitet	superstitēmus	superstitētis	superstitent
	imperfect	superstitārem	superstitārēs	superstitāret	superstitārēmus	superstitārētis	superstitārent
	perfect	superstitāverim	superstitāverīs	superstitāverit	superstitāverīmus	superstitāverītis	superstitāverint
	pluperfect	superstitāvissem	superstitāvissēs	superstitāvisset	superstitāvissēmus	superstitāvissētis	superstitāvissent
passive	present	superstiter	superstitēris, superstitēre	superstitētur	superstitēmur	superstitēminī	superstitentur
	imperfect	superstitārer	superstitārēris, superstitārēre	superstitārētur	superstitārēmur	superstitārēminī	superstitārentur
	perfect	superstitātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	superstitātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	superstitā	—	—	superstitāte	—
	future	—	superstitātō	superstitātō	—	superstitātōte	superstitantō
passive	present	—	superstitāre	—	—	superstitāminī	—
	future	—	superstitātor	superstitātor	—	—	superstitantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		superstitāre	superstitāvisse	superstitātūrum esse	superstitārī	superstitātum esse	superstitātum īrī
participles		superstitāns	—	superstitātūrus	—	superstitātus	superstitandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		superstitandī	superstitandō	superstitandum	superstitandō	superstitātum	superstitātū

References

• superstito in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• “superstito”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press