spretus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of spernō

Participle

sprētus (feminine sprēta, neuter sprētum); first/second-declension participle

1. Having been severed
2. Having been despised, rejected
   • 29 BCE – 19 BCE, Virgil, Aeneid 1.26–27:

     manet altā mente repostum
     iūdicium Paridis sprētaeque iniūria fōrmae,

     [Still] remaining, being stored deep within [Juno’s] mind,
     [were] the judgment of Paris and the insult of her beauty having been rejected [...].
     (See: Judgement of Paris.)

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	sprētus	sprēta	sprētum		sprētī	sprētae	sprēta
genitive	sprētī	sprētae	sprētī		sprētōrum	sprētārum	sprētōrum
dative	sprētō	sprētae	sprētō		sprētīs
accusative	sprētum	sprētam	sprētum		sprētōs	sprētās	sprēta
ablative	sprētō	sprētā	sprētō		sprētīs
vocative	sprēte	sprēta	sprētum		sprētī	sprētae	sprēta

References

• “spretus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “spretus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• spretus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)