saginatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of sagīnō.
Participle
[edit]sagīnātus (feminine sagīnāta, neuter sagīnātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | sagīnātus | sagīnāta | sagīnātum | sagīnātī | sagīnātae | sagīnāta | |
| genitive | sagīnātī | sagīnātae | sagīnātī | sagīnātōrum | sagīnātārum | sagīnātōrum | |
| dative | sagīnātō | sagīnātae | sagīnātō | sagīnātīs | |||
| accusative | sagīnātum | sagīnātam | sagīnātum | sagīnātōs | sagīnātās | sagīnāta | |
| ablative | sagīnātō | sagīnātā | sagīnātō | sagīnātīs | |||
| vocative | sagīnāte | sagīnāta | sagīnātum | sagīnātī | sagīnātae | sagīnāta | |
References
[edit]- “saginatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- saginatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- saginatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.