retalio

Latin

Etymology

From re- + tāliō (“retaliation”) +‎ -ō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /reˈtaː.li.oː/, [rɛˈt̪äːlʲioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /reˈta.li.o/, [reˈt̪äːlio]

Verb

retāliō (present infinitive retāliāre, perfect active retāliāvī, supine retāliātum); first conjugation

1. to retaliate, requite, repay

Conjugation

   Conjugation of retāliō (first conjugation)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	retāliō	retāliās	retāliat	retāliāmus	retāliātis	retāliant
	imperfect	retāliābam	retāliābās	retāliābat	retāliābāmus	retāliābātis	retāliābant
	future	retāliābō	retāliābis	retāliābit	retāliābimus	retāliābitis	retāliābunt
	perfect	retāliāvī	retāliāvistī	retāliāvit	retāliāvimus	retāliāvistis	retāliāvērunt, retāliāvēre
	pluperfect	retāliāveram	retāliāverās	retāliāverat	retāliāverāmus	retāliāverātis	retāliāverant
	future perfect	retāliāverō	retāliāveris	retāliāverit	retāliāverimus	retāliāveritis	retāliāverint
passive	present	retālior	retāliāris, retāliāre	retāliātur	retāliāmur	retāliāminī	retāliantur
	imperfect	retāliābar	retāliābāris, retāliābāre	retāliābātur	retāliābāmur	retāliābāminī	retāliābantur
	future	retāliābor	retāliāberis, retāliābere	retāliābitur	retāliābimur	retāliābiminī	retāliābuntur
	perfect	retāliātus + present active indicative of sum
	pluperfect	retāliātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	retāliātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	retāliem	retāliēs	retāliet	retāliēmus	retāliētis	retālient
	imperfect	retāliārem	retāliārēs	retāliāret	retāliārēmus	retāliārētis	retāliārent
	perfect	retāliāverim	retāliāverīs	retāliāverit	retāliāverīmus	retāliāverītis	retāliāverint
	pluperfect	retāliāvissem	retāliāvissēs	retāliāvisset	retāliāvissēmus	retāliāvissētis	retāliāvissent
passive	present	retālier	retāliēris, retāliēre	retāliētur	retāliēmur	retāliēminī	retālientur
	imperfect	retāliārer	retāliārēris, retāliārēre	retāliārētur	retāliārēmur	retāliārēminī	retāliārentur
	perfect	retāliātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	retāliātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	retāliā	—	—	retāliāte	—
	future	—	retāliātō	retāliātō	—	retāliātōte	retāliantō
passive	present	—	retāliāre	—	—	retāliāminī	—
	future	—	retāliātor	retāliātor	—	—	retāliantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		retāliāre	retāliāvisse	retāliātūrum esse	retāliārī	retāliātum esse	retāliātum īrī
participles		retāliāns	—	retāliātūrus	—	retāliātus	retāliandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		retāliandī	retāliandō	retāliandum	retāliandō	retāliātum	retāliātū

Derived terms

• retāliātiō

Descendants

• → English: retaliate
• → Portuguese: retaliar

References

• “retalio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• retalio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

retalio

1. first-person singular present indicative of retaliar