rectificaturus

Latin

Etymology

Future active participle of rectificō.

Participle

rēctificātūrus (feminine rēctificātūra, neuter rēctificātūrum); first/second-declension participle

1. about to rectify, regulate, control

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	rēctificātūrus	rēctificātūra	rēctificātūrum		rēctificātūrī	rēctificātūrae	rēctificātūra
genitive	rēctificātūrī	rēctificātūrae	rēctificātūrī		rēctificātūrōrum	rēctificātūrārum	rēctificātūrōrum
dative	rēctificātūrō	rēctificātūrae	rēctificātūrō		rēctificātūrīs
accusative	rēctificātūrum	rēctificātūram	rēctificātūrum		rēctificātūrōs	rēctificātūrās	rēctificātūra
ablative	rēctificātūrō	rēctificātūrā	rēctificātūrō		rēctificātūrīs
vocative	rēctificātūre	rēctificātūra	rēctificātūrum		rēctificātūrī	rēctificātūrae	rēctificātūra