quietatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of quiētor.
Participle
[edit]quiētātus (feminine quiētāta, neuter quiētātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | quiētātus | quiētāta | quiētātum | quiētātī | quiētātae | quiētāta | |
| genitive | quiētātī | quiētātae | quiētātī | quiētātōrum | quiētātārum | quiētātōrum | |
| dative | quiētātō | quiētātae | quiētātō | quiētātīs | |||
| accusative | quiētātum | quiētātam | quiētātum | quiētātōs | quiētātās | quiētāta | |
| ablative | quiētātō | quiētātā | quiētātō | quiētātīs | |||
| vocative | quiētāte | quiētāta | quiētātum | quiētātī | quiētātae | quiētāta | |
References
[edit]- quietatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)