quietatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of quiētor.

Participle

quiētātus (feminine quiētāta, neuter quiētātum); first/second-declension participle

1. calmed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	quiētātus	quiētāta	quiētātum		quiētātī	quiētātae	quiētāta
genitive	quiētātī	quiētātae	quiētātī		quiētātōrum	quiētātārum	quiētātōrum
dative	quiētātō	quiētātae	quiētātō		quiētātīs
accusative	quiētātum	quiētātam	quiētātum		quiētātōs	quiētātās	quiētāta
ablative	quiētātō	quiētātā	quiētātō		quiētātīs
vocative	quiētāte	quiētāta	quiētātum		quiētātī	quiētātae	quiētāta

References

• quietatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)