prorogativus

Latin

Etymology

From prōrogō (“to prolong; defer”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /proː.ro.ɡaːˈtiː.u̯us/, [proːrɔɡäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /pro.ro.ɡaˈti.vus/, [proroɡäˈt̪iːvus]

Adjective

prōrogātīvus (feminine prōrogātīva, neuter prōrogātīvum); first/second-declension adjective

1. Admitting of delay; having delayed effects.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	prōrogātīvus	prōrogātīva	prōrogātīvum		prōrogātīvī	prōrogātīvae	prōrogātīva
genitive	prōrogātīvī	prōrogātīvae	prōrogātīvī		prōrogātīvōrum	prōrogātīvārum	prōrogātīvōrum
dative	prōrogātīvō	prōrogātīvae	prōrogātīvō		prōrogātīvīs
accusative	prōrogātīvum	prōrogātīvam	prōrogātīvum		prōrogātīvōs	prōrogātīvās	prōrogātīva
ablative	prōrogātīvō	prōrogātīvā	prōrogātīvō		prōrogātīvīs
vocative	prōrogātīve	prōrogātīva	prōrogātīvum		prōrogātīvī	prōrogātīvae	prōrogātīva

Related terms

• prōrogātiō
• prōrogātor
• prōrogō

References

• “prorogativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• prorogativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.