ominatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of ōminor
Participle
[edit]ōminātus (feminine ōmināta, neuter ōminātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | ōminātus | ōmināta | ōminātum | ōminātī | ōminātae | ōmināta | |
| genitive | ōminātī | ōminātae | ōminātī | ōminātōrum | ōminātārum | ōminātōrum | |
| dative | ōminātō | ōminātae | ōminātō | ōminātīs | |||
| accusative | ōminātum | ōminātam | ōminātum | ōminātōs | ōminātās | ōmināta | |
| ablative | ōminātō | ōminātā | ōminātō | ōminātīs | |||
| vocative | ōmināte | ōmināta | ōminātum | ōminātī | ōminātae | ōmināta | |