obtestatus

Latin

Etymology

Perfect participle of obtestor

Participle

obtestātus (feminine obtestāta, neuter obtestātum); first/second-declension participle

1. called as a witness
2. beseeched, implored

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	obtestātus	obtestāta	obtestātum		obtestātī	obtestātae	obtestāta
genitive	obtestātī	obtestātae	obtestātī		obtestātōrum	obtestātārum	obtestātōrum
dative	obtestātō	obtestātae	obtestātō		obtestātīs
accusative	obtestātum	obtestātam	obtestātum		obtestātōs	obtestātās	obtestāta
ablative	obtestātō	obtestātā	obtestātō		obtestātīs
vocative	obtestāte	obtestāta	obtestātum		obtestātī	obtestātae	obtestāta

References

• “obtestatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• obtestatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.